Aizgājām gulēt pusdivos, piecēlāmies 7. Ja nu kāds nezina, starptautiskajiem reisiem reģistrācija sākas divas stundas pirms izlidošanas, un lidosta stingri iesaka tā arī ierasties – krietni laicīgi. Principā viss atkarīgs no rindu un pārbaužu daudzuma. Mēs lidostā parādījāmies agri, tāpēc īsinājām laiku, notiesājot maizītes, kas ceļam bija sasmērētas vesela kaudze. (Kas to izdarīja, neteikšu, lai nekļūdītos, turklāt jūs tāpat nevienu vēl nepazīstat).
Kas attiecas uz reģistrāciju, mums paveicās – tā pagāja ļoti ātri, rindu nebija. Par velosipēdiem nekādas īpašas birokrātijas – pat svērt nesāka, vienkārši paprasīja svaru un visiem ierakstīja vienādu.
Vienīgā smalkā nianse – transportējot velosipēdus, no riepām jāizlaiž gaiss – es par to zināju, bet izdarīt aizmirsu. Tāpēc, kad mums paprasīja: “Gaiss ir izlaists?”, es drosmīgi sameloju: “Protams”. Viktors, kurš stāvēja man blakus, atjēdzās, ka jāatkārto tas pats – jo velosipēdi mums jau bija pamatīgi iepakoti, un vilkt tos laukā, lai nolaistu gaisu – diezgan nepatīkama nodarbe.
Sergejs vēl paspēja man pajautāt, kamdēļ to vispār vajag, un ko viņam teikt. Neesmu liels fizikas lietpratējs, bet atceros, ka lidmašīnas bagāžas nodalījums nav izolēts no vides, atšķirībā no salona, un tāpēc, kad lidmašīna pacelsies standarta desmit km augstumā, spiediens riepās nedaudz pieaugs. Tas ir, teorētiski tās var pārsprāgt. Par savējām nebaidījos – man ir hibrīds ar plānām, dārgām riepām un sporta kamerām – tas normāli iztur 6 atmosfēras, bet man ir iepumpētas ne vairāk kā 4. Starp citu, pat sliktākais variants – pārsprāgs kamera – nav nemaz tik briesmīgs. Tāpēc es Sergejam teicu, lai nesatraucas, un beigās viņš vēl izveicīgāk par mani sameloja uz jautājumu par nolaistajām riepām: atbildēja “kā pieklājas”.
Toreiz es to nezināju, bet vēlāk izlasīju, cik ļoti pieaugs spiedienu starpība pacelšanās laikā. Ja pareizi sapratu, tad maksimums nāks klāt aptuveni 0,6 atmosfēras – un tas var kaitēt tikai tad, ja jūsu riepas ir piepumpētas pilnīgi līdz galam, ko tāpat nevajadzētu darīt.
Ir vēl viens interesants jautājums par spiedienu salonā. Kāpēc pacelšanās laikā krīt ciet ausis, ja jau salons ir hermētiski izolēts no apkārtējās vides saprotamu iemeslu dēļ? Pamēģiniet atbildēt bez Gūgles, bet pareizo atbildi es atklāšu nākamajā sērijā.
Kontrolei izgājām cauri aši, nācās klīst pa taks-frī zonu, un malkot kafiju. Vēl taks-frī zonā šņabis “Absolut” tiek pārdots prikolīgās alumīnija pudelēs, tiesa gan, izmēros sākot no litra.
No drēbēm pārgājienam biju paņēmis tikai plāniņu velojaku un vējjaku-bikses, kuras to superkompaktuma un plānuma dēļ aktuālo tendenču gaismā nokristīju par “nanojaku” un “nanobiksēm”. Tomēr es tās ieliku bagāžā, tāpēc lidmašīnā iekāpu šortos un krekliņā. Sajūta ļoti patīkama – lido aiz deviņiem kalniem, bet pats pa vieglo.
Lidot mums vajadzēja 2 stundas 55 minūtes, bet pēc airBaltic tradīcijas izlidošana kavējās par kādu pusstundu. Galamērķis – Ataturka lidosta. Kaut kur biju izlasījis, ka Stambulā ir 6 starptautiskās lidostas. Tā tomēr nav taisnība – tās ir divas. Bet cipars 6 radies no Lielās Padomju Enciklopēdijas, kas man arī bija aifonā. Dati tajā ir aptuveni par 1974. gadu, un, neraugoties uz LPE vispārējo krutumu, aktuālu informāciju tomēr labāk citēt no Vikipēdijas.
Kas attiecas uz Ataturku, vērts paskaidrot tiem, kas, tāpat kā es, iepriekš šo vārdu bija dzirdējuši tikai garāmejot.
1881. gadā piedzima Mustafa Kemals, cilvēks, kurš aiz ausīm izvilka Turciju no viduslaikiem modernajā pasaulē. Turcija bija Osmaņu impērijas atlieka, vispār jau atpalikusi un necienīta valsts. Sākumā Pirmā pasaules kara laikā Kemals veiksmīgi aizstāvējās pret Antantes karaspēku (tie, ķip, ir labie), tā arī neļaujot viņiem ieņemt Dardanelles (tas, ķip, ir šaurums no Vidusjūras uz , ar ko nopelnīja sev reputāciju. Pēc tam, kad 1920. gadā angļi padzina pastāvošo parlamentu un okupēja Stambulu, Mustafa izveidoja neatkarīgu "Turcijas Lielo Nacionālo Asambleju” un stājās neatkarības cīņas priekšgalā, turklāt Mustafa nesmādēja nekādus līdzekļus. Ir zināmi viņa vārdi: “Es nepavēlu jums uzbrukt, es pavēlu jums mirt!”. Daļa no armēņu genocīda (1877-1923) arī notika ar Kemalpāšā kluso piekrišanu. Tas gan nekādi neapturēja padomju valdību – palīdzībai revolucionārajā cīņā 1920. gadā kemalisti no tās saņēma vairāk nekā 10 miljonus rubļu, munīciju, ieročus un ko tik vēl ne. Interesanti, vai turki par to tagad atceras, vismaz tie, kas interesējas par vēsturi.
Nav brīnums, ka Mustafa panāca savu - 1923. gada 30. oktobrī tika izveidota pirmā republikas valdība, un nacionālā asambleja (tātad parlaments) nokristīja savu labdari par ataturku, tas ir, “turku tēvu”. Mustafa turpmāk ir prezidents, un viņu sauc ne citādi kā par Mustafu Kemalu Ataturku (oficiāli viņam iedeva šo vārdu tikai 30. gados)
Savas valdīšanas laikā Ataturks īstenoja vienkārši milzīgu daudzumu ļoti svarīgu un dziļu reformu, tāpēc es uzskaitīšu tikai to aktuālāko mums.
- Vienlīdzīgu tiesību piešķiršana sievietēm un vīriešiem (1926—34. gads).
- Reliģisko klosteru un ordeņu darbības aizliegums (1925. gada 30. novembris).
- Starptautiskās laika, kalendāra un mērvienību sistēmas ieviešana (1925—31. gads).
- Medželles (uz šariatu balstīta likumu krājuma) atcelšana (1924—1937. gads).
- Jauna Civillikuma un citu likumu pieņemšana, kā rezultātā kļuva iespējama pāreja uz laicīgu valsts pārvaldes sistēmu.
- Jaunā turku alfabēta pieņemšana (1928. gada 1. novembris).
Atatürk padarīja Turciju laicīgu, modernu un eiropeisku, un tieši viņam mēs esam pateicīgi par to, ka braucam turp mierīgi atpūsties, nevis gaidām no turienes islāma teroristus.